Grehems piegāja pie balkona margām un palūko­jās lejup. Viņam parādoties, atskanēja pārsteiguma saucieni un milzīgais pūlis saviļņojās.

Pirmajā mirklī laukums izskatījās pēc grandiozas celtnes, kas izpletusies uz visām pusēm. Laukuma vidū augstu gaisā kopā sagāja gigantiskas spāres un pret debesīm slējās caurspīdīga materiāla jumts. Aukstā, baltā gaisma, ko izstaroja lielas bumbas, no­māca vājos saules starus, kas lauzās iekšā caur spā­rēm un vadiem. Šur un tur pāri bezdibenim kā zir­nekļa tīkli aizstīdza tilti, kas čumēja un mudžēja no gājējiem, un gaisu caurauda tievi kabeļi. Atgāzis galvu, viņš ieraudzīja ēkas augšējo daļu nokarāja­mies pār balkonu, bet pretējā fasāde bija pelēcīga, drūma, izraibināta ar prāvām arkām, apaļiem cauru­miem, balkoniem, kolonām, torņveida izciļņiem, ne­skaitāmiem platiem un augstiem logiem un sarež­ģītiem arhitektūras rotājumiem. Šķērsām pāri fasādei horizontāli un slīpi stiepās uzraksti svešā valodā. Zem paša jumta vietumis bija piestiprinātas izturīgas virves, kas sniedzās līdz apaļiem caurumiem pretējā sienā. Piepeši Grehema uzmanību piesaistīja sīka zili ģērbta figūriņa. Tā parādījās laukuma otrā pusē aug­stu gaisā pie kādas virves nostiprinājuma vietas, tu­rēdamās pie neskaitāmām auklām, kas atzarojās no resnās virves nelielas mūra dzegas priekšā. Piepeši Grehemam nokņudēja sirds, ieraugot, ka cilvēks zi- benīgi/nošļūc pa virvi un pazūd apaļajā caurumā vir­ves otrā galā.

Iznākot uz balkona, Grehems vispirms bija paska­tījies uz augšu un viņa uzmanība bija pievērsta tur un pretī notiekošajam. Tad viņš ieraudzīja ielu. Īste­nībā tā nebija iela, kādu bija pazinis Grehems, jo deviņpadsmitajā gadsimtā par ielu sauca nekustīgu nomīdītas zemes joslu, pa kuru kā urgas starp šau­riem trotuāriem tecēja ekipāžu rindas. Šī iela bija ap trīssimt pēdu plata un kustējās, kustējās visa, izņemot vidējo, zemāko daļu. Sākumā viņš apmulsa, tad saprata.