Monsieur Vollēram arvien ir divi trīs šādi otrās šķiras protežē, kurus tas cenšas izcelt kā vien spēdams, pirmkārt, lai uzturētu savu popularitāti, un, otrkārt, tāpēc ka viņš zina, ka viņa protežē nekad tālu netiks. Kas attiecas uz mani, man patīk atbalstīt šos nabaga cilvēkus, kas dzīvo no savas spalvas. Nekad nevar zināt, kas no viņiem vēlāk var iznākt: ja viņi paliek pedanti un smērmaņi, tad tas ir bijis vienkārši labs darbs, bet ja tiem nu šā vai tā laimējas uzrāpties Parnasā, tad šīs labais darbs jums var atmaksāties ar augļiem. To es saku starp citu, jo es vispār nemēdzu interesēties par šīs šķiras ļaudīm, ja viņi nav, vismaz, kā monsieur Voltērs, kļuvuši slavenības. Kas attiecas uz abiem tiem, kurus pieminēju, tad esmu pārliecināta, ka tos droši vien nekad vairs neredzēšu un man nebūtu diezcik patīkami ar tiem sastapties. Tās dažas stundas, ko viņi pavadīja pie manis, abi nostāvēja kā stabi manu skaisto Franciska I laika trijkāju priekšā, par kuriem es reiz ebrejam samaksāju tik lielu naudu un kuri, kad es esmu viena, man tik labi un krietni pakalpo, kad, atmiņās nogrimusi, rušinu ogles kamīnā.

Monsieur Voltēra seja un izturēšanās sabiedrībā ne vienmēr bija patīkama, bet šo trūkumu viņš izpirka ar kādu retu īpašību, kuras tik bieži ir pietrūcis dauziem izciliem gariem: viņš bija lielisks sarunu biedrs.