Viņa valoda risinājās veikli un atjautīgi. Tie, kas nav dzirdējuši viņu runājam, var iegūt zināmu priekšstatu, pārlasot dažus labākos skatus no „Naninas" un „Pazudušā dēla". Bija patīkami noklausīties viņa dzēlīgajās asprātībās, interesantajos domu gājienos, laimīgi izvēlētajos slīdzinājumos un brīvi plūstošajā zinātniskajā diskusijā, kurā nebija ne mazākā pedantisma. Tādā pašā tonī ir ieturēts vairums viņa vēstuļu, un jāatzīst, ka viņu sarunu veids tām ļoti līdzinājās. Bet viņa dzīvajam vārdam bija vēl savas priekšrocības, tāpēc, ka, ja vien viņš bija labā garastāvoklī un sabiedrība, uz kuru tas runāja, bija tam patīkama, viņš ar savām dedzīgajām acīm, žestiem, jautro omu, pieklājību un viņam tādās reizēs īpatu iecietību, atdzīvināja visu, kam vien pieskārās. Daudzi viņa apmeklētāji, kas sākumā bija izturējušies visai rezervēti, aizejot jutās aizkustināti un pārsteigti.

Mēs ar monsieur Voltēru sarunājamies, it kā mēs būtu bijuši divatā; viņš man veltīja dzejoļus un es izlikos, it kā tie man labi patiktu, kaut gan tie nebija daudz labāki par tiem, kādus man veltīja itāļu dzejnieki, kad es vēl biju hercogiene vai ap to laiku. Tas bija tāpēc, ka toreiz es vēl uz visu skatījos ar jūsmojošām jaunības acīm.

Cerēdams sagādāt man lielu prieku, viņš no kāda Melona, pavaldoņa bijušā sekretāra, brošūras nolasīja man dažus izvilkumus. Brošūras nosaukums bija „Tirdzniecības politiskais novērtējums", un tajā atradās sekojošas man veltītas, cildinošas rindas: