Zinādams manu kaislību uz veciem rokrakstiem, viņš nolika man priekšā savus visvērtīgākos eksemplārus un ar pie šādiem pētījumiem pieraduša cilvēka nojautu es gandrīz pēc pirmā ķēriena apstājos pie kāda manuskripta ar virsrakstu: „Žannas Dalbēras no Deluinas, grāfienes Deverī, tā sauktās Kaislību princeses memuāri".

Par nelaimi es varēju izlasīt tikai pirmo sējumu, bet jau ar šo sējumu pietika, lai atstātu uz mani dziļu iespaidu.

Tādēļ, lūk, kad mana draudzene atkal apvaicājās pēc kādiem memuāriem, kas būtu pārskatāmi, kā viņa to bija darījusi ar Monako princeses piezīmēm, es atcerējos grāfienes Deverī memuārus.

Es zināju, ka pēc pilsētas valdes lēmuma neviens manuskripts nevarēja tikt izdots no bibliotēkas un tāpēc aizrakstīju manam paziņam bibliotekāram un lūdzu viņu memuārus nokopēt.

Šis manuskripts patiesi bija atradums! Grāfiene Deverī reiz bija spēlējusi lielu lomu tiklab Savojas, kā arī Francijas galmā.

Viņa bija pieredzējusi astoņus pāvestus: Klementu X, Inocentu XI, Aleksandru VIII, Klementu XI, Inocentu XIII, Benediktu XIII un Klementu XII; trīs ķeizarus: Leopoldu I, Jāzepu I un Kārli VI; divus Francijas karaļus: Ludviķi XIV un Ludviķi XV; divus Spānijas karaļus: Kārli II un Filipu V; četrus Anglijas karaļus: Kārli II, Jēkabu II, Vilhelmu III un Džordžu I.