Viņa bija pazinusi Vandomas hercogu, Vileroā, Katinā, princi Eiženu, Voltēru, Marivo, reģentu Mainas hercogu, visu to, kas bija dižciltīgs, ģeniāls un ievērības cienīgs Francijā.

Desmit vai divpadsmit gadus viņa bija Viktora Amedes galvenā mīļākā.

Pēc bēgšanas no Pjemonta viņa joprojām saglabāja savus vecos sakarus ar Turīnu un nodibināja vēl jaunus — ar Spāniju.

Viņas dzīvē bija kaut kas īsti romantisks, kas brīnišķīgi labi iekļāvās tai sacerējumu žanrā, par kādu jūsmoja mana vecā draudzene.

Pēc trim nedēļām manuskripts bija man rokā.

Pa to laiku, lai pārbaudītu savu pacietību, es ieskatījos savā Sensimonā.

Es atcerējos, ka grāfienei Deverī viņš bija veltījis veselu sleju, gandrīz vai veselu nodaļu. Pārlasīju, ko viņš par to bija rakstījis, un, tā kā tas, cik atcerējos, gandrīz vai pilnīgi saskanēja ar manuskriptu, es izplēsu no Sensimonā trīs vai četras lappuses, kur ir runa par šo dāmu un aizsūtīju tās kā priekšvārdu manai draudzenei, kas to saturu jau zināja tikpat labi kā es, vai pat vēl labāk.

Lūk, šis saturs:

„No tik daudziem svarīgiem apstākļiem, kas turpmāk bija par cēloni lieliem notikumiem, radās arī kāds tik īpats, ka viņa savdabības dēļ ir vērts pie tā īsumā pakavēties.

Jau vairākus gadus grāfiene Deverī dzīvoja T urīnā kā Savojas Majestātes mīļākā. Viņa bija Deluinas hercoga meita no tā otrās laulības ar slaveno hercogieni Deševrē, kura bija arī viņas krustmāte.