Sev par nelaimi nabaga bērns bija uznesis arī pudeli Sicīlijas vīna, šā vīna, kas tik ātri apreibina sirdi un prātu. Tāpat arī viņa, kas līdz šim bija pieradusi pie atturības, sev par nelaimi bija to iebaudījusi, bet vislielākā viņas nelaime bija tā, ka jaunais, skaistais princis bija kaislīgs un prata aizraujoši runāt.
Vakars viļņoja reibinošā tvanā, kādu pazīst tikai dienvidos. Viņai likās, ka šim jaunajam cilvēkam ir diezgan daudz tiesību prasīt sev mazdrusciņ šīs zemes laimes un ka būtu nežēlīgi un pat rupji liegt viņam skūpstu, pēc kura tas tik neatlaidīgi lūdza. Turklāt viņš vēl apgalvoja, ka to mīlot un ka turpmāk bez viņas nespēšot dzīvot. Viņš tai iegalvoja visu to, ko mīlētāji mēdz iegalvot meitenēm, kas tos. uzklausa un ļaujas pievilties tāpēc, ka vispirms viņas pieviļ pašas sevi.
Gala iznākums bija tas, ka tai vietā, lai sastaptos ar savu māsu un ieturētu vakariņas kopā ar to, viņš apciemoja hercogieni tikai nākamajā dienā, it kā nule būtu ieradies.
Viņš vairs neuzdrošinājās pacelt acis uz Žozefu, kas, uzzinājusi viņa augsto kārtu, bija ļoti apmulsusi un nelaimīga. Tomēr princis turpināja viņu paslepen apciemot un bieži vien pat kauju vai apšaudīšanās laikā. Viņa kaislībai briesmas • bija tas pats, kas ēdienam sāls: tas to padarīja tikai stiprāku un ilgstošāku.