Viņa atstāja Orleānas hercogu vienu un apmēram pēc pusstundas atgriezās ar lieliskām vakariņām, ko tā bija nocēlusi ēdamistabā. Ar viņas vecumam piemītošu grāciju un piemīlību tā stāstīja par viltībiņām, kādas vajadzējis likt lietā, lāi sadabūtu ēdienus, kurus tā pašreiz novietoja viņa priekšā uz maza galdiņa, un Filips nemitējās viņai pateikties.

—   Es ceru, ka jūs klāsit diviem, — viņš teica.

—    Tā vajadzēs, jo citādi man būs neēdušai jāiet gulēt. Es teicu, ka lejā vairs neiešu, bet palikšu viņas augstības istabās, lai varētu izpildīt tās pavēles.

Un tā, lūk, viņi iekārtojās — abi jauni, skaisti, līksmi. Viņš tik slīpēts, ka nepārspējami tēloja naivo nevainību, viņa tik naiva, ka tai neradās pat ne mazākas aizdomas.

Viņš to apmulsināja ar saviem komplimentiem un pārgalvībām, savaldzināja un smīdināja to un beidzot atļāvās viņai pieskārties. Viņš tai stāstīja par briesmām, kādās viņam nākas doties un ka šīs briesmīgās aplenkšanas laikā tam ik uz soļa draudot nāve. Viņš tai iztēloja, cik bagāta un skaista ir dzīve, kuru tam viņa vecumā varbūt nāksies zaudēt.

—   Kaut es vēlreiz varētu justies laimīgs! Kaut man būtu lemts vēl baudīt dažus saldus mirkļus, pirms es atstāju šo pasauli!