Pavaldoņa ministrs, kuram nebija zināms toreizējais piedzīvojums Turīnā, tūdaļ sāka pārdomāt plānu, kā pavest abas jaunās sievietes. Viņš paturēs māti, Orleānas hercogs — meitu. Nekrietnajam galma apgādātājam tā bija parasta lieta.

Žozefas meitu sauca par Terēžu. Viņas skaistumā bija kaut kas tik tīrs, ka tā atgādināja eņģeli: lielās, melnās acis kvēloja nevainības spožumā, daiļi veidotā piere, brīnišķīgais smaids un stāvs, kura slaidumu būtu varēju­šas apskaust divdesmit visdaiļākās koķetes.

Zozefa savos tikumos senāk bija diezgan vaļīga un varbūt bija tāda pali arī tagad, jo, cik man zināms, viņa nekad nebija mīlējusi savu vīru,

ar kuru lo bija apprecinājuši, un šis prata atrast citur pretmllas tēlu, ko velti meklēja pie savas sievas. Bet savu meitu Žozefa mīlēja un tā būtu drīzāk bijusi ar mieru redzēt viņu mirušu nekā mīļākās lomā. Kaut ar to būtu izredzējis kāds princis.

Sirdij ir savas dīvainības un tikumībai nav labāka cīņas biedra, kā tas, kurš no tās savā dzīvē ir atsacījies.

Dibuā, kurš bija pārliecināts, ka tam nenāksies grūti iegūt itālieti, kā viņš sauca Žozefu, nosūtīja pie tās dēku meklētāju Lafāru. Mariani kundze pieņēma kapteini savā buduārā, kas bija iekārtots gandrīz vai kā modernas koķetes miteklis.