Par godu itālietei un par kaunu Lafāram mums jāteic, ka viņa priekšlikumi cieta pilnīgu fiasko.
Kapteinis piecēlās, lai atvadītos.
— Pārdomājiet labi! — viņš teica.
— Pietiks, ir jau vēls, — atbildēja Žozefa, — manējie mani sauc. Es no jums atvados.
— Ak, neviens jau nevar iedomāties, kas un kādā nolūkā jūs būtu aizturējis šinī klusajā buduārā.
— Tiklīdz jau kāds ko iedomājas, tad katrā ziņā ko sliktu, bez tam vēl jūsu klātbūtne…
— Atcerieties, kā uzdevumā es jūs tiku lūdzis!
— Es to gribu aizmirst: nelga grib iegūt savam draugam kādas sievietes sirdi, nelietis to grib nopirkt lielmaņa vajadzībām.
— Bīstieties no kardināla!
— Es?
— Jūs zināt, kā viņš atriebjas saviem ienaidniekiem.
— Jā gan, saviem ienaidniekiem, — atcirta Žozefa nicīgi un pašpaļāvīgi, — bet man…
— Jūs viņš mīl. Bet nonievāta mīla pārvēršas naidā.
— Ak, Bastīlijas atslēgas pret mani nekā nespēs darīt! Un tagad ir jau vēls.
— Jā, madame, ir jau vēls. Tomēr uzklausiet vēl pēdējo vārdu. Jūs pazīstat kardināla devīzi: „To, ko tev nedod, paņem." Jūs liedzat, viņš paņems.
Un Lafārs aizgāja.
Dažas dienas vēlāk Mariani, kas bija par kavēkli, tika ievietots Bastīlijā. Iemeslu tam netrūka. Žozefa tika aizvesta ar varu, kad viņa kādu vakaru atgriezās mājās no Tencini kundzes. Lafārs ieradās mierināt mazo Terēžu un deva lai padomu krist pie kājām kardinālam Dibuā, lai izlūgtos apžēlošanu savai mātei un Mariani. kuru tā sauca par tēvu.