—   Jūs gribat, lai es rakstītu memuārus?

—           Jau sen jums būtu vajadzējis tos sākt. Ar to, ka jūs šādus noslēpumus glabājiet pie sevis, tiek apzagta vēsture. Daudz ļaužu stāstīs nākotnei par kaujām un lieliem notikumiem, par tirgošanos un politiku. Bet kur paliks alkovu, kabinetu un mazo ieliņu dzīves īpatības, vienīgi tikai paši aktieri, kas šīnī dzīvē ir tēlojuši kādu lomu, pazīst tās un var attēlot.

—   Un es lai tās aprakstītu, es? Tas nu gan ir smalks joks.

—   Kāpēc gan ne?

—   Es to nekad nepratīšu.

—   Vai jūs katru dienu nerakstāt brīnišķīgas vēstules?

—   Bet vēstules taču nav memuāri.

—   Vai jūs nesacerat lieliskus pantus?

—   Es tos esmu sacerējusi pavisam tikai četrus.

—            Bet vai Akadēmijā nav cilvēki, kas spējuši sacerēt tikai vienu un tātad ir darījuši trīs reizes mazāk nekā jūs?

—   Nu, tad sakiet man vispirms, kā to dara?

—           Ak, grāfien, kā to ir darījusi Kulānža kundze, kā to darīja Seviņjī kundze? Un kā to darāt jūs pati?

—   Tas viss nav svarīgi, pamāciet mani!

—    Izlieciet uz papīra visu to, ko jūs man šovakar pastāstījāt, tad vēl daudz citu lietu, vēl un vēl, visu to, ko vien jūs atcerēsities, un es jums galvoju, ka vairāk nekas nebūs vajadzīgs. Jūsu stils, tāpat kā jūsu prāts, ir bez pretenzijām; jūs vienkārši pastāstīsit, ko sevišķu jūs esat redzējusi, ko sevišķu jūs esat zinājusi un, ja jums arī gadītos sameloties, jūs ar to jo vairāk kļūsit cienīga līdzināties visu laiku vēsturniekiem, kas tāpēc nemaz nav kaunējušies pagātnē, nekaunās mūsdienās un ne tik vēl nekaunēsies nākotnē.