Dibuā daiļo bērnu pieņēma ļoti laipni un apsolīja vēl tanī pašā vakarā aizvest viņu pie prinča. Līdz tam laikam viņš to aizturēja ministrijas telpās un, kad pienāca nakts, to tiešām aizveda uz kādu mazu namiņu, kurā pavaldonis dažreiz mēdza pavadīt vakarus un kur tikumībai bieži bija jākrīt par upuri.
Mazā Terēza, kuru bija savaldzinājuši Lafāra skaistie vārdi, sekoja kapteinim ar slepenu prieku.
Šis nebūtu varējis nekā labāka vēlēties, kā ļaut attīstīties jaunās meičas sirdī mīlas dīgļiem, kas tanī jau bija aizmetušies, bet pavaldonis…
— Bet pavaldonis mīlēja ievākt pirmo ražu, it īpaši, kur viņš pats bija sējis, — pārtrauca mani Voltērs, aizrādīdams uz Orleānas hercoga tēva attiecībām pret Terēžu.
— Monsieur, Voltēr, — es iesaucos, — jūs, kas rakstāt vēsturi, tenkojat tāpat kā visi citi.
— Vēsture pastāv tikai no meliem un tenkām.
— Tādā gadījumā jums nav nekādas vajadzības dzirdēt šā stāsta beigas.
— Atrisinājumu es ar labpatiku izlasīšu jūsu memuāros.