Monsieur un madame Deševrē sākumā nemaz negribēja viņu pazīt, bet, beidzot, ņemot vērā to neatlaidību, ar kādu tā mēģināja viņiem tuvoties, kā arī citu ļaužu pārmetumus, ka tie negribot sniegt roku personai, kas bēg no sava kauna un negoda, viņi bija ar mieru to pieņemt.

Pamazām viņa nodibināja sakarus arī ar pārējiem un, kad jutās jau pietiekami noenkurojusies, viņa iekārtoja pati savu dzīvokli, turēja labu pavāru. Tā kā viņai bija tikpat laba gan sabiedriskās, gan ģimenes dzīves izpratne, ap viņu radās plaša sabiedrība. Pamazām viņa atguva savu dominējošo stāvokli, pie kura tā tik ļoti bija pieradusi, un ar savu atjautību un laipnību pieradināja pie tā arī visu sabiedrību.

Tā, lūk, pateicoties viņas bagātībām, tai radās vesels tuvinieku un draugu galms, un caur to viņa tik labi pārzināja visus apstākļus, ka tos gandrīz vai pilnīgi pārvaldīja, un viņas iespaids kļuva stiprs pat valdošās aprindās, bet tas laiks jau pārsniedz šajos memuāros ietverto laika posmu.

Viņa bija atstājusi Turīnā labi attīstītu dēlu un meitu, kurus hercogs atzina tāpat, kā to darīja karalis.

Dēlu Savojas hercogs ļoti mīlēja un domāja sagādāt tam augstu stāvokli, bet dēls nomira vēl neprecējies. Meita tika izprecināta Kariņjanas princim, kas viņā bija iemīlējies. Šis princis bija slavenā mēmā Soasonas grāfa