Bet hercogs to mīlēja savādā veidā: viņš to parasti turēja ieslēgtu, tāpēc ka mīlēja būt ar viņu kopā, un ar saviem ministriem bieži strādāja viņas istabā, kaut gan valsts darīšanās neļāva iejaukties. Viņš pret to bija izrādījies ļoti devīgs: tā, piemēram, bez noteiktām naudas summām, viņa bija saņēmusi daudz skaistu dārgakmeņu, rotaslietas, dzīvokļu iekārtas. Viņa bija kļuvusi bagāta.

Šajos apstākļos viņai sāka apnikt neveiklais stāvoklis, kādā tā atradās, un viņa gudroja par bēgšanu. Lai to atvieglotu, viņa lūdza savu brāli, Deluinas bruņinieku, kas bija augstāks flotes virsnieks, lai tas ierastos viņu apciemot.

Kamēr brālis uzturējās Turīnā, viņi abi izstrādāja bēgšanas plānu, un pēc tam, kad visu, ko vien spēja, bija nogādājuši drošībā, tie ķērās pie šā plāna īstenošanas.

Šim nolūkam viņi izvēlējās laiku, kad Savojas hercogs ap 15.oktobri bija devies ceļojumā pa Šamberī, un ne bez bailēm tie atstāja viņa novadus, pirms vēl hercogam varēja rasties kaut mazākās aizdomas. Turklāt tā netika atstājusi viņam pat ne vēstuli.

Ļoti aizskārtais hercogs par šo gadījumu ziņoja savam vēstniekam Parīzē.

Pie mūsu robežas viņa nonāca kopā ar savu brāli un devās uz Parīzi, kur vispirms apmetās kādā klosterī.

Pēc tam, kad gadus divpadsmit vai piecpadsmit viņa bija bijusi Pjemonta karaliene, tā še atradās diezgan neievērojamā stāvoklī.