—       Laikam ir savs iemesls, — viņa atbil­dēja.

—   Tas pats, kas visiem kantorī?

Viņa viegli pielieca galvu.

—        Es negribēju tev neko teikt. Tas notika pagājušajā naktī. Un mūsu kvartāla sievietes spriedelēja par to visu dienu. Viņas redzēju­šas to sapni. Es domāju, ka tā ir sagadī­šanās.

Viņa paņēma vakara avīzi

—   Te nekas nav rakstīts.

—       Nav nekāda vajadzība, visi tik un tā zina.

Viņš atlaidās krēslā, vērīgi raudzīdamies uz sievu.

—   Tev bail?

• — Nē. Es Vienmēr domāju, ka būs. bail, bet nav vis.

—       Kur nu paliek pašaizsardzības in­stinkts, par kuru tik daudz runā?

—       Nezinu. Saprotot, ķa viss ir pareizi, cil­vēks pārāk neuztraucas. Ja labi padomā, kā esam dzīvojuši, tā varētu notikt.

—   Vai tad mēs esam bijuši tik slikti?

—        Nē, bet arī ne pārāk labi. Manuprāt, tur jau ir tā nelaime — nekā sevišķa mūsos nav bijis, kamēr ļoti daudzi pasaulē darījuši die­zin kādas briesmu lietas.

Viesistaba smējās meitenes.

—       Man vienmēr ir licies, ka tādā brīdī cil­vēki vaimanādami izskries ielās.

—       Es tā nedomāju. Ko līdz vaimanāt, ja nekas nav vairs grozāms.

—       Zini, man žēl šķirties vienīgi no tevis un mazajām. Savu mūžu man nav patikusi ne pilsēta, ne mans darbs, nekas, vienīgi jūs trīs esmu mīlējis. Un es neko nenožēlotu, var­būt tikai vēlētos pieredzēt kaut vienu jauku , dieniņu, iedzert malku ledaini auksta ūdens un iemigt. Kā mēs varam tā sēdēt un runāt par to?