—   Tas bija tas pats sapnis?

—   Tas pats. Es* sacīju Stenam, ka esmu redzējis to pašu sapni. Viņš nelikās izbrīnē­jies. Pat kļuva tā kā mierīgāks. Tad mēs iz­staigājām visu kantori, jupis to rāvis. Tā ne­bija domāts. Mēs neteicām: «Iesim mazliet pastaigāt.» Gājām tikai un redzējām, ka visur cilvēki aplūko vai nu savu galdu, vai rokas, vai arī skatās pa logu. Ar dažiem es aprunā­jos. Stens tāpat.

—   Un visi bija redzējuši to pašu sapni?

—   Visi kā viens. Uz mata to pašu.

—   Un tu tam tici?

—       Ticu. Esmu pārliecināts vairāk ka jeb­kad.

—       Un kad tas notiks? Kad pasaule ies bojā?

—        Cikos, nezinu, bet mums — šonakt, pēc tam ari citās pasaules daļās, kad tur pienāks nakts. Divdesmit četrās stundās visam būs beigas.

Kādu laiku viņi sēdēja, nepieskardamies kafijai. Tad viņi lēni pacēla tasītes pie lūpām un dzēra, lūkodamies viens uz otru.

—■ Ar ko mēs esam to izpelnījušies? — viņa vaicāja.

—        Nav svarīgi, esam vai neesam izpelnī­jušies. Vienkārši nekas nav iznācis. Es skatos, tu ir nedomā strīdēties. Kādēļ tā?