Kādu rītu, dažas dienas pēc notikušās ūtrupes, sulainis man ziņoja, ka kāds kungs vēloties ar mani runāt un pasniedza man vizītkarti, un kūpas izlasīju:
Armands Divāls.
Man likās, ka es būtu jau šo vārdu kaut kur redzējis un lasījis. Jā, es to biju lasījis Manonas Lesko pirmajā lappusē.
Ko gan vēlējās no manis cilvēks, kas Margeritai dāvājis šo grāmatu? Es nekavējoties lūdzu to ienākt.
Es ieraudzīju bālu, blondu, gapa auguma jaunekli. Viņš bija ģērbies ccļa uzvalkā, kupu,kā man likās, tas nebija novilcis dažas dienas, jo tas bija stipri apputējis.
Divāla kungs bija ļoti uztraukts, un šo uztraukumu viņš nemaz necentās apslēpt. Drebošā balsī, asarām acīs viņš uzrunāja mani:
— Piedodiet, lūdzu, ka es uzdrošinājos šādā stundā un šādā apģērbā jūs traucēt! Bet jauni cilvēki jau neizturas vairs viens pret otru ar liekām ceremonijām, un es tik ļoti šodien jūs gribēju satikt, ka neiegriežos pa ceļam viesnīcā, kur aizveda manu bagāžu, nomazgāties un apģērbties, bet braucu no stacijas tieši pie jums, baidīdamies, ka vēlāk nesatikšu jūs mājās.
Es lūdzu viņu atsēsties pie kamīna, ko viņš arī darīja un, izvilcis kabatas lakatiņu, viņš uz brīdi paslēpa tajā savu seju.
— Jums grūti saprast, — smagi nopūzdamies, viņš turpināja, — ko vēlas no jums svešs cilvēks tik agrā rīta stundā tādā apģērbā un asarām acīs. Es gribu no jums ko lūgt.