Pēc divām dienām ūtrupe bija pabeigta, ieņemot 110 tās simts piecdesmit tūkstoš franku.
Divas trešdaļas no šīs summas kreditori izdalīja savā starpā, bet trešo daļu mantoja Margeritas māsa un brālēns.
Māsa ieplēta acis, saņemot no notāra paziņojumu par piecdesmit tūkstoš franku lielo mantojumu.
Gadus sešus vai septiņus viņa nebija redzējusi savu māsu, kas reiz bija aizgājusi no mājas un no tā laika pazudusi.
Viņa nekavējoties ieradās Parīzē, un liels bija Margeritas paziņu izbrīns, redzot jauku, apaļvaidzi lauku meiteni, kas nekad vēl nebija pārkāpusi sava ciema robežas. Viņas nākotne bija nodrošināta, nezinot, kādā ceļā visa šī bagātība nākusi.
Kā dzirdēju, viņa atkal bija aizbraukusi atpakaļ uz laukiem un bija ļoti nobēdājusies par māsas nāvi, bet šīs bēdas kliedēja lielais mantojums, ko .tā noguldīja bankā, iegūdama pieci un pus procentus.
Par visiem šādiem sīkumiem kādu laiku dzīvi interesējās Parīzē, šai pilsētā, kas uzskatāma par visu skandalu māti, kamēr tie sāka pamazām piemirsties. Arī man sāka piemirsties, ka zināmā mērā arī es esmu šo notikumu aculiecinieks. Bet tad kāds jauns gadījums atklāja man visu Margeritas dzīves gājumu, kas mani tā aizkustināja, ka manī pamodās vēlēšanās uzrakstīt šo stāstu, ko es pašlaik rakstu.