Tūristu dāmas, atdusēdamās lapotnes ēnā zem hau ko­kiem, kas nožogoja Moānas viesnīcas pludmali, noelsās vien, kad Lī Bārtons ar savu sievu Idu iznāca no peldu mājiņas. Un, kamēr tie abi soļoja viņām garām un tālāk lejup uz smilšaino liedagu, elsieni nespēja rimties. Ne jau Li Bārtona āriene viņas pavedināja uz pārsteiguma nopū­tām. Tūristu dāmas nebija no tās sugas, kuras noelstos, tikai ieraudzījušas vīrieša augumu peldkostīmā, lai arī cik krāšņi veidotas šā auguma līnijas un muskuļi. Treneri un cilvēku skaistuma vērtētāji gan būtu aiz patikas ievil­kusi elpu, aplūkojot viņa ārējo veidolu. Tomēr viņi ne­pūstu tā, kā to darīja sievietes, kuru nopūtas norādīja uz morālu sašutumu.

Ida Bārtona bija viņu sašutuma un nosodījuma cēlo­nis. Viņas no visas sirds to neieredzēja jau kopš pirmā acu uzmetiena. Pašas gan viņas domāja — jā, viņas de­dzīgi centās sevi apmānīt —, ka sašutumu iesvēlis Idas peldkostīms. Tomēr jau Freids norādījis, ka gadījumos, kad skarti dzimumu jautājumi, daudzas personas visā nopietnībā sliecas vienu parādību dēvēt kādas citas vārdā un tad par šo pārdēvēto parādību stāvēt un krist tik kais­mīgi, itin kā tā būtu pati īstenā.

Idas Bārtonas peldkostīms bija ļoti jauks, kādi jau nu sieviešu peldu apģērbi mēdz būt. Tas bija ļoti smalkas, melnas, grodas vilnas kostīms ar baltām apmalītēm, baltu jostu, augstu kakla segumu, īsām piedurknītēm un bruncī- šiem.