Bruncīši bija īsi, bet stilbiem cieši apglaustās biksī­tes vēl īsākas. Taču turpat pludmalē tuvējā Airētāju kluba priekšā brida ūdenī vai nāca no tā ārā savas pārdesmit sievietes, neierosinādamas nevienu sašutuma nopūtu, kaut gan bija ģērbušās daudz izaicinošāk. Viņu vīriešu pa­rauga peldtērpi, kuru apspīlētās biksītes un bruncīši bija tikpat īsi, apņēma ķermeni tikpat cieši, kamēr piedurkņu trūka pavisam — gluži kā vīriešu peldkostīmiem, pie tam

piedurkņu izgriezumi bija ļoti dziļi un plati, bet atsegtās paduses liecināja, ka valkātājas piemērojušās 1916. gadā modē nākušajam dekoltē.

Tātad vainojams nebija Idas Bārtonas peldu ģērbs, kaut gan sievietes sevi mānīja, pieņemdamas, ka tieši tas. Pirmkārt, teiksim, vaina bija viņas kājās vai arī, teiksim, pirmkārt visā viņas būtnē, viņas sievišķības maigumā un mirdzumā, kas apžilbināja skatītājas. Gan aristokrātiska vecava, gan nobriedusi matrona, gan jauna meitene, ku­ras saudzīgi aizsedza savus maigi apaļīgos muskuļus vai slēpa bālo siltumnīcas sejas krāsu hau koku lapotnes pa­ēnā, visas acumirklī izjuta viņas izaicinājumu. Viņa bija tām drauds, viņas pārākums šķita kā aizvainojums šo sie­viešu pašu izvēlētajā un dažreiz arī veiksmīgajā dzīves spēlē.