Tomēr visi vai gandrīz visi liedagā piedeva Idai Bār- tonai kā viņas peldkostīmu, tā arī ķermeņa formas, kad viņa ielēca ūdenī. Plaukstas pieskāriens vīra plecam, uzlūgums un izaicinājums viņas smaidošajā sejā, un abi tie kā viens paskrēja kādus sešus soļus un kā viens nolēca no valgi blīvajām krastmalas smiltīm, ķermeņiem gaisā aprakstot lēzenu loku, pirms tie skāra ūdeni.
Vaikiki piekrastē ir divas bangotnes: lielā, krēpjainā vīriešu bangotnē, kas rēc tālu viņpus lēkšanas torņa, uri mazāka, mīlīgāka — wahine jeb sieviešu bangotnē, kuras viļņi plīst pie paša krasta. Šeit vēl ir ļoti sekls, te var brist simtiem un atkal simtiem pēdu, līdz sasniedz dziļumu. Tomēr, ja ārējā bangotnē viļņo spēcīgi, arī wahine bangotnē var plīst trīs četru pēdu augstumā, tā ka pašā piekrastē cietā smilšu pamatne var atrasties gan trīs pēdas, gan arī trīs collas zem virsējo putu jūkļa. Nirt no krasta šajos viļņos, uzlidojot gaisā pēc strauja ieskrējiena, lidojumā pagriežoties tā, lai kājas atrastos augšā, un tādā veidā ieslīdēt ūdenī ar galvu pa priekšu — tur vajag lieliski pazīt viļņus un prast noteikt to bangojumu atstarpes, kā arī nepieciešama trenēta ķermeņa veiklība, lai mestos šādā nepastāvīgā dziļumā, šķeļot ūdeni ar skaistu un bezbailīgu lēcienu uz galvas, pie tam nonirstot vienlaikus jāmanās pielāgoties piekrastes seklumam.