Spēka viņiem nav vairāk kā pigmejiem, tālab citos viņi nespēj aptvert spēku, kas lielāks nekā pašiem. Senās dienās esot dzīvojuši milži, tomēr viņu sapelējušās grāmatas viņiem stāsta, ka milži sen jau izzuduši un no tiem atlikuši vie­nīgi kauli. Kas nekad nav redzējis kalnus, tam kalni arī neeksistē.

Paši mitinādamies sava mūžam omulīgā pīļu dīķa dū­ņās, tie apgalvo, ka neviena būtne ar spožu skatienu un starojošu ārieni nav iespējama ārpus pasaku grāmatām, veciem nostāstiem un seniem ticējumiem. Nekad viņi nav redzējuši zvaigznes, tālab noliedz tās. Nekad viņi nav skatījuši spožos ceļus un mirstīgos, kas soļo pa tiem, tā­lab viņi pieņem, ka nav ne šādu spožu ceļu, ne arī stariem vainagotu mirstīgo, kas staigā šos spožos ceļus. Uzskatī­dami savu acu sīkos redzoklīšus par visuma centru, viņi visumu spēj iedomāties tikai savos jēdzienos, un pēc sa-, vām kārnajām personībiņām viņi gatavo nožēlojamus mērkokus, ar kuriem mērīt starojošās dvēselos, sacīdami: «Tik lielas ir visas dvēseles un ne vairāk; nav iespējams, ka pastāvētu diženākas dvēseles nekā mums, un mūsu dievi gan zina, ka mēs esam diženi veidoti.»