aizpeldam, pats par sevi saprotams, domāja, ka viņi pie­biedrojušies pārējiem tur uz torņa.

Kapteinis pēkšņi uzlēca uz lanai margām, ar vienu roku turēdamies pie pīlāra, un atkal vērsa tālskati pret abiem galvu plankumiņiem. Viņa aizdomas apstiprinājās. Sie abi dulnie bija nogriezušies no kanāla pretī Dimanta Galvai un nu atradās kanaku bangotnes jūras pusē. Vēl trakāk, kamēr viņš raudzījās, tie jau gatavojās doties malup tieši kanaku bangotnei cauri.

Kapteinis aši pameta skatienu lejup uz laivu, bet, ka­mēr viņš vēl skatījās un kamēr šķietami laiskie apkalpes locekļi gausi slējās kājās un ieņēma savas vietas pie lai­viņas, lai tūdaļ varētu dzīt to ūdenī, viņš izšķīrās. Pirms laiviņa paspētu nokļūt līdz kanālam, šim vīrietim un sie­vietei jau būtu beigas. Un, ja arī pieņemtu, ka tā vēl pa­gūtu viņus sasniegt, tajā mirklī, kad laiviņa laistos iekšā kanaku bangotnē, tā tūdaļ apgāztos, un tad pat viņu vis­stiprākajam peldētājam būtu gaužām vājas izredzes iz­glābt cilvēku, kuru krēpjaino viļņu triecieni saberž drus­kās, dauzot pret jūras dibenu.

Kapteinis redzēja pirmo kanaku vilni, kas pats gan bija liels, bet saviem brāļiem līdzās šķita sīciņš, no jūras pu­ses izslienamies aiz abiem peldošajiem punktiņiem. Tad viņš