Nākamo vilni kapteinis ieraudzīja pirmais. — N<u, ja viņi mēģinās pabraukties uz tā, tad ar labu nakti, — viņš noņurdēja, jo zināja, ka dzīvs nepaliks neviens peldētājs, kas lūkos uz tāda pajāties. Pats gan vēl bez krēpju vainaga — tas toties bija visu krēpjaino ciltstēvs; kādu jūdzi garš — tas izcēlās tālu viņpus tās vietas, kur mēdza rasties pārējie, sliedams savu vareno stāvu arvien augstāk un augstāk, aizsegdams visu apvārsni, izvērsdamies par īstu milzeni savu biedru vidū, līdz tā galotne, gatavodamās šķīst, sāka mesties plānāka un veidot putu kori.
Tomēr bija acīm redzams, ka abi peldētāji labi pazīst lielās bangas. Viņi pat nelūkoja mesties ātruma sacīkstē, kad vilnis tuvojās. Kapteinis klusībā izteica tiem atzinību, redzēdams tos pavēršamies ar sejām pretī vilnim un sagaidām to. Visā piekrastē viņš vienīgais skatīja šo ainu, tik brīnum skaidru un dzīvīgu tālskata palielinājumā. Viļņa siena tiešām bija īsta siena, kā kalns tā slējās un kāpa arvien vēl augstāk-, pašā galotnē kļūdama tik plāna, ka cauri tai blāzmoja saulrieta krāsas visos to zaļganajos un zilganajos toņos. Viņa acu priekšā zaļums jau vērtās blāvā zaļganumā, līdz kļuva zils. Bet tas bija zils dārgakmens, ko cauri vizošā saules mirga piekaisīja ar neskaitāmām sārtu un zeltainu liesmiņu dzirkstītēm.