Pret bangas fonu vīrieša un sievietes galvas izskatījās kā divi niecīgi puteklīši. Puteklīši tie arī bija — dzīvi puteklīši, kas nebaidījās no aklajiem elementu spēkiem, drosmīgi mezdamies sadursmē ar jūras titāniskajām brāzmām. Ja šāds viļņu virsaitis, kas patlaban rēgojās tieši virs viņu galvām, ar visu svaru sabruktu viņiem pāri, tas spētu sadauzīt vīrieti līdz nesamaņai vai sadragāt sievietes trauslos kaulus. Devītās laiviņas kapteinis nemaz neapjauta, ka aizturējis elpu. Vīrietim viņš neveltīja vērību. Tikai sievieti viņš redzēja. Ja viņa zaudēs galvu vai drosmi vai arī tikai uz vienu vienīgu mirklīti izdarīs ne* pareizu kustību, šā milzeņa trieciens raus viņu līdzi simtiem pēdu un pēdīgi nosviedīs sakropļotu, bezpalīdzīgu, ar aizsistu elpu, lai tad sašķaidītu pret koraļļu pamatni un ar zemūdens atplūdu straumi aizskalotu jūrā par maltīti zivju haizivīm, kas ir pārāk gļēvas, lai uzdrīkstētos nogaršot cilvēku, kamēr tas dzīvs.
Kālab viņi nenonirst dziļumā, kamēr laika vēl diezgan, kapteinis prātoja, bet nogaida, līdz pēdējais drošības mirklis sakritīs ar pirmo briesmu mirkli? Viņš redzēja sievieti pagriežam galvu pret pavadoni un iesmejamies, un tas atbildēdams pavērsa arī savējo.