Vecmāmuļām katrā ziņā vajadzēja aicināt viņu uz tēju un atmiņu risināšanu vecajos dārzos, -kas apņēma pusaizmirstas mājas, kuras tūristi nekad nedabū redzēt. Nepilnu nedēļu pēc Idas ierašanās sirmā karaliene Liliuokalani esot atsūtījusi tai pakaļ un pārmetuši nevērību pret viņu. Un sirmgalvji uz vēsām, smaržainām lanai ar bezzobu mutēm dudināja viņai nostāstus par viņas vectētiņu kapteini Viltonu, kurš gan dzīvojis jau pirms šiem, bet kura trakulīgās un pārgalvīgās dēkas un asprātības, ko šiem pauduši šo tēvi, vecie ar patiku mēdza pieminēt, — par vectēti kapteini Viltonu jeb Deividu Viltonu, jeb «Izdarīgo», kā šo tālo dienu havajieši viņu bija mīlīgi iedēvējuši. Izdarīgais bija kādreizējais Ziemeļrietumu tirgonis, bezdievīgais, klaidonīgais kapteinis bez kuģa un avarējušais skiperis, kurš bija stāvējis Kailua krastā un laipni saņēmis pašus pirmos misionārus, kas 1820. gadā izkāpa no brigas «Tadeušs», un kurš dažus gadus vēlāk skandalozi apprecējies, aizbēgdams ar kāda misionāra meitu, tad apmeties uz mierīgu dzīvi, ilgi un centīgi kalpodams karalim Kamehameham un viņa pēcniekiem valsts kases pārziņa un muitas priekšnieka amatā un darbodamies arī par starpnieku un strīdu izšķīrēju starp misionāriem, no vienas puses, un bīčko- meru pūli, tirgotāju pūli un visdažādāko noslāņojumu havajiešu virsaišiem, no otras puses,