— Lai nu tie būtu kas būdami, — kapteinis nomurmi­nāja, — malahini tie nav. Vienkārši nav iespējams, ka tie būtu malahini«

Ne jau katru dienu — īstenībā ļoti retās dienās Vaikiki bangotnē ir tik augsta; bet dienās, kas sekoja šai, Ida un Lī Bārtoni, kuri arvien izraisīja ārkārtīgu ievērību kā lie­dagā, tā arī ūdenī, nemitējās kveldināt nenovīdīgu inte­resi tūristu dāmu krūtīs, bet Airētāju kluba kapteiņi ne* likās vairs par tiem ne zinis, kad tie izpeldēja jūrā. Viņi gan bieži novēroja, kā šis pāris aizpeld, izzuzdams zilās tālēs, un viņi — kā nu gadījās — redzēja vai arī nere­dzēja tos atgriežamies pēc vairākām stundām. Galve­nais — kapteiņi nemaz neraizējās par viņu atgriešanos, jo zināja, ka viņi atgriezīsies.

Iemesls tas, ka viņi nebija malahini. Viņi bija šejie­nieši. Citiem vārdiem jeb, pareizāk, piemērotajā salinieku vārdā viņi bija kamaaina. Kamaaina — kā vīrieši, tā sie­vietes ap gadiem četrdesmit — atcerējās Lī Bārtonu no savām bērnības dienām, kad viņš no visas tiesas vēl bija malahini, kaut gan no pašiem jaunākajiem. Kopš tā laika, daudzkārt uzturēdamies te ilgstoši, viņš pamazām bija iz­pelnījies kamaaina godu.

Kas attiecas uz Idu Bārtonu, tad jaunās kundzes viņas vecumā (klusībā gudrodamas, kā gan viņa prot saglabāt savu figūru) mēdza steigties viņai pretī ar apkampieniem un sirsnīgiem havajiešu skūpstiem.