— Tas ir īsts sievietes celis, — sieva piebalsoja, ne mazāk aizrāvusies, jo arī viņa, tāpat kā vīrs, bija tēlniece. — Redzi, kā lokoties zem ādas darbojas stiegras. Celis ir tik labi veidots, un, par laimi, to neklāj tauku kārta. — Viņa apklusa, lai nopūstos, iedomādama pati savus ceļgalus. — Tik nevainojami skaists un tik glezns. Burvīgil Nu es reizi par visām reizēm redzu cilvēka miesas krāsņumu. Nezin kas viņa tāda varētu būt?
Stenlijs Patersons, nogrimis alksmīgā aplūkošanā, no Jauna atsāka savu partiju šinī slavinājuma korī:
— Ievēro, ka viņai ceļu iekšpusē nav apaļīgo muskuļu izciļņu, kas tik daudzu sieviešu ceļiem liek izskatīties mezglainiem. Tās ir kā zēna kājas, stingras un drošas..,
— Un jaukas sievietes kājas, tādas maigi apaļīgas, — viņa sieva trauca līdzsvarot. — Un parau, Stenlij! Paskaties, kā viņa soļojot balstās uz kāju pirkstu spilventiņiem! Sāds solis viņu dara vieglu kā gulbja pūku. Ik solis šķiet nedaudz paceļam viņu no zemes, un katrs nākamais liekas vēl mazliet augstāks, līdz rodas iespaids, ka viņa lido vai arī nupat, nupat pacelsies gaisā un aizlidos …
Tā sprieda Stenlijs Patersons un viņa sieva.