Bet viņi bija mākslinieki, tālab viņu acis atšķīrās no tām cilvēk- acu baterijām, zem 'kuru apšaudes vajadzēja iet Idai Bārtonai un kuras bija sagrupējušās uz Airētāju kluba lanai un hau koku ēnā tuvējā kaimiņu pludmalē. Lielākā tiesa Airētāju kluba publikas bija nevis iebraucēji tūristi, bet gan kluba biedri un senie Havajas iemītnieki. Bet pat šīs veclaiku sievietes noelsās.

—   Tas nu patiesi ir piedauzīgi, — Henlijam Blekam teica viņa sieva, gadus četrdesmit piecus veca pilnmie- sīga matrona, kas, dzimusi Havaju salās, par Ostendi pat ne dzirdējusi nebija.

Henlijs Bleks ar kritiski iznīcinošu skatienu aplūkoja sievas līdz nejēdzībai bezveidīgo un plumpīgo Jaunangli- jas peldtērpu, kas šķita atlicis no pirmsledus laikmeta. Viņi bija precējušies jau pietiekami ilgus gadus, tādēļ vīrs uzdrošinājās izteikt savu spriedumu bez kādas kaut­rēšanās:

—   Blakus tās svešās sievietes peldkostīmam tieši tavē­jais rādās nepieklājīgs. Tu izskaties kā kaunīgs radījums, kas ar apģērba ķēmīgumu lūko slēpt kādu slepenu krop­lību.

—   Viņa nes savu ķermeni kā spāņu dejotāja, — misis Patersona sacīja vīram, jo arī tie abi bija pārbriduši pāri urdziņai, lai neizlaistu no acīm skaisto ainu.

—   Dieva vārds, nudien tā, — Stenlijs Patersons pie­vienojās. — Viņa man atgādina Estrellitu. Torss pietie­kami nosliekts uz priekšu, viducis slaids, vēders nav pā­rāk ierauts, un muskuji tam kā zēnam bokserim — tie droši sargā vēderu pret sitieniem. Muskuļiem tādiem arī jābūt, lai viņa varētu tā nest savu augumu un tā izba- lansēt muguras muskulatūru. Ievēro šo muskuļu izlie­kumu mugurā! Nu gluži kā Estrellitai,