— Šai ziņā nu tev vairāk sapratnes, — viņš at- vairījās.
— Viņai var būt divdesmit pieci, var būt arī trīsdesmit astoņi,,.
Bet Stenlijs Patersons pavisam nepieklājīgā veidā bija piemirsis klausīties.
— Ne jau tikai viņas kājas vien, — tas sajūsmināts izsaucās. — Visa viņa! Nu paskaties uz šo glezni veidoto
rokas dilbu! Un cik lieliskā lokā tas pāriet uz plecu. Un bicepss! Tas taču ir dzīvs. Saderu, ka viņa spēj to savilkt ietekmīgā muskuļu kamolā ..,
Neviena sieviete — un vismazāk tāda kā Ida Bārtona — nevarēja palikt neziņā par efektu, kādu viņas parādīšanās izraisījusi gar visu Vaikiki liedagu. Tomēr Ida nebija tik sīki iedomīga, lai justos aplaimota, gluži otrādi — tas viņu kaitināja.
— Tīrās kaķenes! — Ida Bārtona smiedamās teica vīram. — Un padomā vien, ka es taču šepat esmu dzimusi — gandrīz pirms trešdaļas gadsimta! Bet toreiz sievietes vēl nebija tik nejaukas. Varbūt tāpēc, ka toreiz te vēl nebraukāja neviens tūrists. Ak dieniņ, Lī, es taču mācījos peldēt tieši šeit, šinī pludmalē pret Airētāju klubu. Brīvdienās, tāpat sestdienās un svētdienās mēs abi ar tētiņu mēdzām braukt uz šejieni un ierīkojām tādu kā apmetni stiebru būdā, kas atradās tieši tajā vietā, kur tagad Airētāju kluba dāmas izsniedz tēju. Un simtkāji no būdas jumta krita mums virsū, kad gulējām, un visi mēs ēdām poi un opihi, un jēlas aku (zivju suga), un gandrīz neko nevilkām mugurā, kad gājām peldēties vai tinteszivis ķert, un uz pilsētu nemaz nebija kārtīga ceļa.