— Es tikai pasmaidu, man tas patīk, — viņš teica. — Tas tavus mazos, drosmīgos pleciņus saceļ vēl drosmi- gāk. Varbūt tas dara tevi mazliet kautrīgu, bet tai pašā laikā arī muļķīgi pašpārliecinātu.
Jo, redzat, jau iepriekš varu darīt zināmu, ka Lī Bār- tons bija pārcilvēks, bet Ida Bārtona — pārcilvēciska sieviete, vismaz viņi bija personības, ko šādi mēdz apzīmēt zaļknābji grāmatu recenzenti, gan sieviešu, gan vīriešu dzimuma plānā galdiņa urbēji un sholastiski bālasinīgi kritiķi, kuri, raudzīdamies pāri savas pliekanās dzīvītes vienmuļībai, nav spējīgi saskatīt nevienu lielisku cilvēkbērnu, ja tas pārsniedz viņu apvārsni. Šie pliekanie ļautiņi, mirušās pagājības atbalsis, kas paši sevi uzbāzīgi izraudzījuši par mantijas šlepes nesējiem tagadnei un nākotnei, šie citu vietā dzīvojošie surogātu baudītāji, kas nespēj izjust tiešamību, līdzīgi einuhiem, apgalvo — tālab ka viņu pašu būtība, viņu vide un viņu miesas slābā iekai- rināmība ir tikai pelēcīgi viduvēja, — ka neviens vīrietis, neviena sieviete nespējot pacelties pāri pelēcīgai viduvējībai.
Tā kā viņos pašos lieliskuma nav, viņi noliedz lieliskumu visā cilvēcē; būdami pārāk bailulīgi aušībām un trakulībām, viņi turas pie ieskata, ka aušības un trakulības jau sensenis izbeigušās, pats vēlākais — vismaz viduslaikos; tā -kā viņi paši līpinās līdzīgi sīkām svecītēm, viņu vārgās acis apžilbst un kļūst aklas citu dvēseļu ugunsgrēku liesmojumā, kas atblāzmo viņu debesīs.