—   Esam ar mieru, mīļais Edvard, — lēdija Helēna atsaucās.

—   Vispirms, — Glenervens turpināja, — mums jāņem vērā, ka šai dokumentā ir trīs dažādas faktu grupas: pirmkārt, tādi fakti, kurus mēs zinām, otrkārt, tādi, kurus mēs varam noskārst, un, treškārt, tādi, kur.us mēs nezinām. Ko mēs zinām? Mēs zinām, ka 1862. gada 7. jūnijā cietis avāriju trīsmastu kuģis «Britānija» no Glazgovas, ka divi matroži un kap­teinis iemetuši šo dokumentu jūrā trīsdesmit septītajā platuma grādā un vienpadsmitajā minūtē un ka viņi lūdz palīdzību.

—   Pilnīgi pareizi, — majors apliecināja.

—   Ko mēs varam noskārst? — Glenervens turpināja. — Vispirms to, ka avārija notikusi dienvidu jūrās, un tūdaļ es gribētu pievērst jūsu uzmanību vārdam gonie. Vai tas nenorāda uz kādas zemes nosaukumu?

—   Patagonija! — lēdija Helēna iesaucās.

—   Bez šaubām.

—   Bet vai Patagoniju šķērso trīsdesmit septītā paralēle? — majors noprasīja.

—   To var viegli pārbaudīt, — Džons Mengls atbildēja, izklādams uz galda Dienvidamerikas karti. — Pilnīgi pareizi. Patagoniju tiešām skar • trīsdesmit septītā paralēle. Tā šķērso Araukāniju, iet caur Patagonijas ziemeļu apgabalu pampām un iesniecas Atlantij.as okeānā.

—   Labi. Turpināsim. Divi matroži un kapteinis abor… abordent, tas ir, sasniedz krastu.