— Grants! — lords Glenervens iesaucās. — Tas drosmīgais skots, kurš gribēja nodibināt Klusajā okeānā Jaunskotiju?
— Jā, tas pats, — Džons Mengls atbildēja. — 1861. gadā viņš izbrauca no Glazgovas ar «Britāniju», un kopš tā laika par viņu nav nekādu ziņu.
— Par to vairs nevar būt šaubu! — Glenervens iesaucās. — Tas ir viņš! «Britānija» atstāja Kalao 30. maijā un 7. jūnijā, nedēļu pēc izbraukšanas, avarēja pie Patagonijas krastiem. Šķietami neatšifrējamās vārdu paliekas vēstī par šā kuģa likteni. Kā redzat, dārgie draugi, lielum lielo daļu patiesības mēs esam jau izdibinājuši. Palicis tikai viens vienīgs nezināmais — mums trūkst garuma grāda.
— Tas nemaz nav vajadzīgs, — Džons Mengls paziņoja. — Tā kā zeme ir zināma, tad ar platuma grādu vien es apņemos atrast katastrofas vietu.
— Tātad mēs zinām visu? — lēdija Helēna vaicāja.
— Visu, mīļā Helēna, un tās vietas, ko dokumentā izdzēsis jūras ūdens, es varu aizpildīt bez kādām grūtībām, it kā rakstītu, kapteinim Grantam diktējot.
Lords Glenervens tūdaļ paņēma spalvu un drošu roku uzrakstīja šadas rindas:
1862. gada 7. jūnijā trismastu kuģis «Britānija» no Glazgovas avarēja pie Patagonijas krastiem Dienvidu puslodē. Divi matroži un kapteinis Grants mēģinās sasniegt kontinentu, kur nežēlīgie indiāņi viņus sagūstīs. So dokumentu viņi iemetuši jūrā… garuma un 37° 11' platuma grādos. Sniedziet viņiem palīdzību, citādi viņi aizies bojā.