— Brīnišķīgi! Brīnišķīgi, mīļais Edvard! — lēdija Helēna iesaucās, — Ja šie nelaimīgie atkal ieraudzīs dzimteni, par savu laimi viņi būs pateicīgi jums.
— Viņi noteikti atgriezīsies dzimtenē, — Glenervens atbildēja. — Šis dokuments ir tik izsmeļošs, skaidrs un neapšaubāms, ka Anglija nevar nenākt palīgā saviem trim dēliem, kas izmesti vientuļā jūras krastā. To, ko viņa savā laikā darījusi Franklina un daudzu citu labā, — to šodien viņa darīs avāriju cietušo «Britānijas» jūrnieku labā.
— Šiem nelaimīgajiem, — lēdija Helēna ieminējās, — droši vien ir ģimenes, kas apraud viņu nāvi. Nabaga kapteinim Grantam varbūt ir sieva, bērni…
— Jums taisnība, mīļā lēdija, es apņemos paziņot viņiem, ka nevajag zaudēt cerības. Bet tagad, draugi, kāpsim uz klāja, jo kuģis tuvojas ostai.
Paātrinājis gaitu, «Dunkans» tobrīd brauca garām Bjūtas salai, atstādams aiz labā borta Rotseju, jauku pilsētiņu, kas atdusas auglīgā ielejā. Pēc tam jahta ieslīdēja jūras līča šaurajā kuģu ceļā, pabrauca garām Grīnokai un pulksten sešos vakarā izmeta enkuru pie Dambārtonas bazalt- klints, kuras virsotnē paceļas skotu varoņa Vollesa slavenā pils.
Piestātnē lēdiju Helēnu jau gaidīja kariete, lai aizvestu viņu un majoru Maknebu uz Malkolmas pili. Lords Glenervens, noskūpstījis savu jauno sievu, aizsteidzās uz Glazgovas ātrvilcienu.