Viņi visi bija cēlušies no Makgregoru, Makferleinu, Maknebu un Maknotenu lēņu ļaudīm, vārdu sakot, visi bija Stērlingas un Dambārtonas grāfistes bērni, ar sirdi un dvēseli uzticīgi savam kun­gam, un dažs labs no viņiem vēl runāja vecajā kaledoniešu valodā.

Lordam Glenervenam piederēja milzu bagātības, kuras viņš izlietoja,, darīdams daudz laba. Vēl lielāka par viņa devību bija viņa labsirdība, jc tā var būt bezgalīga, turpretī devībai vienmēr ir robežas. Lasas senjorsv Malkolmas «lerds», pārstāvēja savu grāfisti lordu palātā. Taču jakobī- ' nisko ideju dēļ viņš nevarēja patikt Hanoveras namam un arī Anglijas valstsvīru aprindās netika lāgā ieredzēts — visvairāk tāpēc, ka turējās pie savu senču tradīcijām un enerģiski pretojās «dienvidnieku» politiska­jiem tīkojumiem.

Tomēr lords Edvards Glenervens nebija ne atpalicis, ne garā aprobe­žots cilvēks. Plaši atvērdams savas grāfistes vārtus progresam, savā sirdī viņš palika skots un pat Karaliskā Temzas jahtkluba sacīkstēs cīnījās ar savām jahtām vienīgi par Skotijas slavu.

Edvardam Glenervenam bija trīsdesmit divi gadi. Viņš bija liela auguma, paskarbiem sejas vaibstiem, taču bezgala maigu skatienu, un visa viņa būtne pauda Skotijas kalnaines poēziju. Viņš tika daudzināts kā ārkārtīgi drosmīgs, uzņēmīgs un bruņniecisks cilvēks, īsts deviņpadsmitā gadsimta Fērguss, turklāt ļoti labs, pat labāks par svēto Martinu, jo sava kalnu novada nabaga ļaudīm viņš būtu atdevis pat mēteli.