Pirms nepilniem trim mēnešiem lords Glenervens bija kļuvis precēts virs. Viņš bija apprecējis mis Helēnu Tafnelu, kuras tēvs — lielais ceļotājs Viljams Tafnels visu savu dzīvi bija veltījis ģeogrāfijas zinātnei un jaunatklājumu kaislībai.
Mis Helēna nepiederēja pie dižciltīgas dzimtas, toties viņa bija skotiete, kas, pēc lorda Glenervena domām, atsvēra jebkuru dižciltību, šo piemīlīgo, drosmīgo un uzticīgo meiteni Lasas senjors izraudzījās par savu dzīvesbiedri. Viņš iepazinās ar mis Helēnu, kad viņa, kļuvusi bāre- nīte, viena pati gandrīz bez jebkādiem līdzekļiem dzīvoja tēva mājās Kil- patrikā. Glenervens saprata, ka nabaga meitene būs krietna sieva, un apprecēja to. Mis Helēnai bija divdesmit divi gadi. Viņai bija gaiši mati un zilas acis kā Skotijas ezeri spirgtā pavasara rītā. Viņas mīlestība pret vīru bija vēl lielāka nekā pateicība. Viņa mīlēja vīru tā, itin kā pati būtu bagāta mantiniece, bet viņš — pamests bārabērns. Fermeri un kalpotāji •bija ar mieru atdot dzīvību par savu «labo Lasas kundzi».
Lords Glenervens un lēdija Helēna laimīgi dzīvoja Malkolmas pilī, kuru apņēma Skotijas kalnaines krāšņā un mežonīgā daba. Viņi pastaigājās pa ēnainām ozolu un kļavu alejām, gar ezera krastiem, kur vēl atbalsojās skotu senās pibrokas[3], nokāpa pamestās aizās, kurās par Skotijas vēsturi vēstīja aizgājušo laiku pilsdrupas.