Tik līdzīgi viens otram, ka tas neradīja nekādas šaubas. Meitenei bija gadu sešpadsmit. Viņas glītā, mazliet nogurusī sejiņa, acis, kas laikam bija lējušas daudz asaru, padevīgā un tomēr drosmīgā sejas izteiksme, nabadzīgais, bet tīrais ap­ģērbs — tas viss modināja simpātijas. Viņa turēja pie rokas gadus divpa­dsmit vecu apņēmīga izskata zēnu, kas, liekas, uzskatīja sevi par māsas aizstāvi. Nudien, ikvienam, kas izrādītu meitenei kaut mazāko necieņu, būtu darīšana ar šo brašuli.

Lēdijas Helēnas priekšā māsa mazliet samulsa. Taču lēdija pasteidzās viņu uzrunāt pirmā.

—   Jūs vēlējāties mani sastapt? — viņa vaicāja un iedrošinādama pa­skatījās uz meiteni.

—   Nevis jūs, — zēns pārliecināti attrauca, — bet lordu Glenervenu.

—   Piedodiet, kundze, — māsa sacīja, uzmezdama brālim nosodošu skatienu.

—   Lords Glenervens nav mājās, — lēdija Helēna paskaidroja, — bet cs esmu viņa sieva un ja varētu viņu aizstāt…

—  Jūs esat lēdija Glenervena? — meitene jautāja.

—  Jā, mis.

—  Tātad jūsu vīrs lords Glenervens no Malkolmas pils ievietojis laik­rakstā «Times» sludinājumu sakarā ar «Britānijas» katastrofu?

—   Jā, jā! — lēdija Helēna laipni atsaucās. — Un kas jūs esat? …

—   Es esmu mis Granta, kundze, un tas ir mans brālis.

—  Mis Granta! Mis Granta! — lēdija Helēna iesaucās, apkampdama meiteni un skūpstīdama brašā puisēna apaļos vaigus.