Un nu lords Glenervens aizbraucis uz Londonu. Tā kā turp viņu bija aizvedušas rūpes par nelaimīgajiem kuģiniekiem, pēkšņā šķiršanās lēdiju Helēnu neskumdināja, viņa tikai nepacietīgi gaidīja vīru mājās. Nākamajā dienā pienākusī telegramma solīja drīzu atgriešanos, turpretī vakarā saņemtajā vēstulē lords Glenervens lūdza paciesties, jo radušies neparedzēti sarežģījumi. Aiznākamajā dienā pienāca jauna vēstule, kurā lords Glenervens vairs neslēpa savu neapmierinātību ar admiralitāti.
Tai dienā lēdija Helēna jau sāka uztraukties. Vakarā, kad viņa viena pati sēdēja savā istabā, ienāca pils pārvaldnieks misters Helberts un jautāja, vai lēdija nepieņemšot kādu jaunu meiteni un puisēnu, kuri vēloties runāt ar lordu Glenervenu.
— Vai tie ir mūsu ļaudis? — lēdija Helēna pavaicāja.
— Nē, kundze, — pārvaldnieks atbildēja, — es viņus nepazīstu. Viņi atbraukuši ar vilcienu līdz Balokai, bet no turienes nākuši uz Lasu kājām.
— Aiciniet viņus šurp, Helbert, — lēdija Glenervena sacīja.
Pārvaldnieks izgāja. Pēc brīža lēdijas Helēnas istabā ienāca jauna
meitene un puisēns. Kā redzams, māsa un brālis.