—   Nieki! — atsaucās otrs. — Tā uz galvošanu ir lielgabala lode, kuru neradījums dabūjis vēderā un nav vēl paguvis sagremot.

—    Labāk būtu klusējuši! — sarunā iejaucās kapteiņa palīgs Toms tins. — Vai neredzat, ka šis kustonis bijis nelabojams plencis un, lai etu zudumā ne lāsītes, izlacis ne vien visu vīnu, bet ierijis piedevām pudeli?

—   Ko?! — lords Glenervens iesaucās. — Pudele haizivs vēderā?

—    Nudien īsta pudele! — apliecināja kapteiņa palīgs. — Taču skaidri izams, ka tā nav nākusi no pagraba.

—   Tādā gadījumā, Tom, — lords Edvards sacīja, — izņemiet to uz- nīgi laukā. Jūrā iemestās pudelēs bieži vien atrodas svarīgi dokumenti.

—   Jūs tā domājat? — majors Maknebs ievaicājās.

—   Es domāju tikai to, ka tas varētu tā būt.

—   Es nemaz nestrīdos ar[1] jums, — majors atbildēja. — Ļoti iespējams, šī pudele glabā kādu noslēpumu.

—   Tūlīt mēs to uzzināsim, — Glenervens sacīja. — Kā veicas, Tom?

—    Te tā ir, — kapteiņa palīgs atbildēja, rādīdams nenoteiktas formas ekšmetu, kuru ar pūlēm bija izvilcis no haizivs vēdera.

— Labi, — Glenervens noteica. — Lieciet šo netīro pikuci nomazgāt un pēc tam ienesiet kajītē.

                                                     Glenervens uzmanīgi izņēma laukā dokumentus.

Toms izpildīja pavēli, un tik neparastos apstākļos atrastā pudele drīz vien atradās kopkajītē uz galda, ap kuru sasēdās lords Glenervens, ma­jors Maknebs, kapteinis Džons Mengls un lēdija Helēna — jo sievietes, kā stāsta, allaž esot mazliet ziņkārīgas.