Neparastā zveja nu bija galā, un plēsoņa vairs nevienu neapdraudēja, rnieku atriebības jūtas bija apmierinātas, taču par viņu ziņkāri to ne­rēja teikt. Parasti uz visiem kuģiem mēdz rūpīgi pārmeklēt noķerto hai- rju kuņģus. Pazīdami šīs zivs pasakaino rijību, matroži gaida no šādas skates kādu pārsteigumu, un viņu cerības ne vienmēr ir veltīgas. Lēdija Glenervena nevēlējās noraudzīties šai pretīgajā «apskatē» un griezās kajītē. Haizivs vēl elsoja. Viņa bija desmit pēdas gara un svēra ri par seši simti mārciņām. Sāds garums un svars nav nekas neparasts, lut arī āmurzivs nepieder pie lielāko haizivju sugām, tā tomēr ir viena visbīstamākajām.

                                    — Ko?! — Glenervens iesaucās. — Pudele haizivs vēderā?

Drīz vien milzīgā zivs bez liekas prātošanas tika uzšķērsta ar cirvja tieniem. Āķis bija nonācis līdz pat pilnīgi tukšajam kuņģim. Plēsoņa īmredzot bija ilgi gavējusi, un pieviltie matroži jau dzīrās izmest to )akaļ jūrā, kad kapteiņa palīga uzmanību piesaistīja kāds ieapaļš, zivs :šās iestrēdzis priekšmets.

—   Ē! Kas tad tas?! — viņš iesaucās.

—     Droši vien kāds klintsgabals, ko badīkla iekampusi balastam, — linējās viens matrozis.