—  Mīļo major, — lēdija Helēna sacīja, — ko tas līdz, ja mēs zinām, kas tā par pudeli, bet nezinām, no kurienes tā atceļojusi.

—   To mēs uzzināsim, dārgā Helēna, — lords Edvards atbildēja. — Jau tagad var droši sacīt, ka pudele nākusi no tālienes. Vai redzat šo akmens- cieto slāni, kas to klāj, šīs jūras minerālsāļu nogulsnes? Tātad pudele jau ilgi klīdusi pa okeānu, iekāms nokļuvusi haizivs vēderā.

—   Esmu ar jums vienis prātis, — majors atsaucās. — šis trauslais trauks savā akmens čaulā tiešām varēja izturēt garu ceļojumu.

—   Bet no kurienes tas īsti nācis? — lēdija Glenervena jautāja.

—   Pacietieties, dārgā Helēna, pacietieties brītiņu! Pudeles prasa pa­cietību. Domājams, nemaldīšos, teikdams, ka pudele pati atbildēs uz visierr. mūsu jautājumiem.

To sacīdams, Glenervens sāka kasīt cietās nogulsnes no pudeles kakla Drīz vien parādījās korķis, kuru jūras ūdens bija stipri sabojājis.

—   Bēdīgs fakts, — Glenervens noteica. — Ja pudelē atrodas kāds pa pīrs, tas būs krietni cietis.

—   Baidos, ka jums taisnība, — majors piekrita.

—  Varu vēl piebilst, — Glenervens turpināja, — ka šī slikti aizkorķētā pudele drīz vien būtu nogājusi dibenā. Par laimi, haizivs to aprija, lai no­gādātu mums uz «Dunkana» klāja.

—   Tā tas ir, — Džons Mengls sacīja, — un tomēr būtu bijis labāk, ja mēs pudeli būtu izzvejojuši atklātā jūrā, zināmos platuma un garuma grā­dos. Tad pēc gaisa un jūras strāvām mēs varētu noteikt pudeles ceļu,. Turpretī tāds pastnieks kā haizivs, kas peld pret vēju un straumi, izjauc visus aprēķinus.