— Tūlīt redzēsim, — Glenervens atbildēja.
Sai brīdī viņš jo piesardzīgi izvilka korķi — un kopkajīti piepildīja asa sāls smaka.
— Kas tur ir? — lēdija Helēna noprasīja īsti sievišķīgā nepacietībā.
— Jā, man bija taisnība! — Glenervens sacīja. — Pudelē ir papīri!
— Dokumenti! Dokumenti! — lēdija Helēna iesaucās.
— Tikai mitrums tos, liekas, saēdis, — Glenervens piezīmēja, — un; nav iespējams tos dabūt laukā, jo tie pielipuši pie pudeles sieniņām.
— Sadauzīsim pudeli, — Maknebs ierosināja.
— Es labāk gribētu saglabāt to veselu, — Glenervens atbildēja.
— Es tāpat, — majors piekrita.
— Tas, bez šaubām, būtu ļoti jauki, — sarunā iejaucās lēdija Helēna,. — taču trauka saturs ir daudz vērtīgāks par pašu trauku, un tāpēc labāk upurēt to.
— Ja jūsu augstība nodauzītu pudelei tikai kakliņu, — Džons Mengls ieteica, — mēs varētu izvilkt dokumentus laukā, nenodarot tiem nekādus bojājumus.
— Dariet to, mīļais Edvard! — lēdija Glenervena iesaucās.
Tā kā bija grūti ko citu izgudrot, lords Glenervens tā arī izlēma nodauzīt vērtīgajai pudelei kaklu.