brīvs cilvēks. Un, tā kā nebija ari neviena, kam prasīt padomu, viņš devās taisnā ceļā uz «Markvartu un Ko» banku.
«Ja nauda būs,» viņš nodomāja, «tad viss kārtībā.»
Bankā Šendonu saņēma ar cieņu, kādu pelna cilvēks, kuru kasē gaida sešpadsmit tūkstoši mārciņu sterliņu; noskaidrojis naudas jautājumu, Šendons palūdza papīra lapu un īsta jūrnieka rokrakstā lieliem, stūrainiem burtiem uz norādīto adresi uzrakstīja vēstuli, ka piedāvājumu pieņem.
Tajā pašā dienā viņš stājās sakaros ar Birkenhedas kuģu būvētājiem, un pēc divdesmit četrām stundām uz kuģu būvētavas stāpeļa jau gulēja «Forvarda» ķīlis.
Ričards Šendons bija gadus četrdesmit vecs, spēcīgs, enerģisks un drosmīgs; šīs trīs īsta jūrnieka īpašības iedveš uzticību, liecina par spēku un aukstasinību. Šendonu uzskatīja par skaudīgu, smaga rakstura cilvēku; tieši tāpēc matroži viņu nemīlēja, drīzāk bijās. Šāda slava Šendonu tomēr netraucēja savervēt ekipāžu, jo kurš gan nezināja, cik veikli viņš prot tikt galā ar grūtībām.
Šendons gan nebija pārliecināts, vai pasākuma noslēpumainais raksturs netraucēs viņu brīvi rīkoties.
«Labāk neko neizpaust,» viņš prātoja, «citādi vecie jūras vilki sāks mani sīki un smalki iztaujāt — kas, kāpēc, bet es, pats neko īsti nezinādams, nepratīšu paskaidrot.