Kapteinis K. Z., bez šaubām, ir liels savādnieks, bet galu galā viņš pazīst mani, man uzticas — ar to pietiek. Par viņa kuģi jāsaka — to mēs uztaisīsim varenu, un lai es nesaucos Ričards Šendons, ja mēs nedosimies uz polāra­jām jūrām! Bet tam nu gan jāpaliek tikai starp mani un maniem virsniekiem.»

Tad, ievērodams kapteiņa prasības par matrožu ģime­nes stāvokli un veselību, Šendons sāka vervēt ekipāžu.

Viņš pazina kādu brašu, uzticamu puisi, pieredzējušu jūrnieku Džeimsu Vollu. Šim puisim varēja būt gadu trīs­desmit, un viņš ne reizi vien jau bija ceļojis pa ziemeļu jūrām. Kad Šendons viņam piedāvāja trešā virsnieka vietu, Džeimss Volls, ne mirkli nevilcinādamies, to pie­ņēma; viņš kaislīgi mīlēja savu darbu un vēlējās pēc iespējas drīzāk atkal doties jūrā. Šendons viņam, tāpat kā Džonsonam, kuru bija pieņēmis par stūrmani, sīki iz­klāstīja, ko zināja par ekspedīciju.

—     Uz labu laimi jāmēģina, — Džeimss Volls noteica. — Vai nav vienalga, uz kurieni braukt? Ja runa ir par Ziemeļrietumu jūras ceļa meklēšanu, tad — cilvēki at­griežas arī no turienes.

—    Ne vienmēr, — stūrmanis Džonsons iebilda. — Bet beigu beigās tas taču nav iemesls, lai neviens turp ne­brauktu.

—    Turklāt, — turpināja Šendons, — ja vien mūsu hipo­tēzes nav maldīgas, jāatzīst, ka šim ceļojumam nodroši­nāti vislabākie apstākļi. «Forvards» ir lielisks kuģis un ar sava dzinēja palīdzību spēj veikt tālus ceļojumus. As­toņpadsmit vīru komanda — viss, kas mums nepiecie­šams.