Nelielais kapitāls ļāva viņam bez atlī­dzības sniegt medicīniskus padomus, kuri tāpēc nebija mazāk vērtīgi; ļaužu iecienīts, augstākā mērā simpātisks, viņš nekad nedarīja pāri ne citiem, ne sev; straujš, pļā­pīgs, ja tā drīkst izteikties, taču sirsnīgs cilvēks, doktors arvien bija gatavs palīdzēt katram.

Kad pilsētā izplatījās vēsts par doktora Klobonija iera­šanos uz brigas, draugi darīja visu, lai atrunātu viņu no piedalīšanās ceļojumā, tādējādi tikai jo vairāk nostipri­nādami viņa apņemšanos; bet, ja reiz Klobonijs kaut ko cieši nolēma, atturēt viņu no tā nebija viegli.

Turpmākajās dienās dažādi minējumi, pieņēmumi un bažas pilsētā vairojās ar katru stundu; par spīti visam, 1860. gada 5. februārī «Forvards» tika ielaists ūdenī. Di­vus mēnešus vēlāk tas jau pilnīgi bija sagatavots ceļoju­mam.

15. februāri, kā bija minēts kapteiņa vēstulē, no Edin- burgas uz Liverpūli pa dzelzceļu Šendonam tika atsūtīts dāņu dogs. Suns likās nikns, bikls,, pat mazliet drūms, ērmots, savādu skatienu. Uz varā kaltās kakla siksnas bija rakstīts brigas nosaukums. Nekavējoties Uzvedis suni uz klāja, Šendons noslēpumainajam adresātam ar jau minē­tajiem iniciāļiem aizrakstīja uz Livorno vēstuli par suņa saņemšanu.

Tā «Forvarda» ekipāža, neskaitot kapteini, bija pilna. Tajā ietilpa:

1) kapteinis K.