—    Tātad arī jūs nezināt, kurp dosies «Forvards»? — Šendons vīlies jautāja.

—     Gluži otrādi, kaptein. Kuģis dosies tur, kur iespē­jams kaut ko mācīties, atklāt, izdibināt, salīdzināt, vērot svešas zemes un parašas, kur var pētīt citas tautas un šo tautu tikumus: vārdu sakot, brauksim uz turieni, kur ne­kad vēl neesmu bijis.

—    Bet tiešāk, tiešāk? — Šendons iesaucās.

—    Tiešāk? — doktors turpināja. — Dzirdēju, it kā briga gatavojoties ceļā uz ziemeļu jūrām. Nu, ja uz zie­meļiem, lai tad iet uz ziemeļiem!

—     Ceru, ka jūs vismaz pazīstat brigas kapteini? — Šendons vaicāja.

—     Nepavisam! Bet, ticiet man, tas ir cienījams cilvēks.

Kad viņi izkāpa Birkenhedā un Šendons Kloboniju iepa­zīstināja ar apstākļiem, pasākuma noslēpumainība izrai­sīja doktora fantāziju. Ieraudzījis «Forvardu», viņš bija pagalam sajūsmināts. Kopš tās dienas doktors no Šendona nešķīrās un viņi kopā ik rītus devās apraudzīt brigas kor­pusu.

Starp citu, Klobonija īpašais uzdevums bija organizēt kuģa aptieku.

Viņš bija ārsts, pat lielisks ārsts, kaut gan praktizēja maz. Divdesmit piecu gadu vecumā Klobonijs, kā jau daudzi, bija kļuvis medicīnas doktors, bet četrdesmitajā dzīves gadā — īsts zinātnieks; plaši pazīstams visā pil­sētā, Klobonijs tika uzņemts literātu un filozofu savienībā par goda locekli.