Pūta stiprs, brāzmains, taču labvēlīgs aprīļa vējš. «For­vards» ātri šķēla viļņus, un neiedarbinātā dzenskrūve tā gaitu nemaz netraucēja. Ap pulksten trim brigas ceļu krustoja starp Liverpūli un Menas salu kursējošais satik­smes tvaikonis, kuram uz dūmeņiem rēgojās Sicīlijas trīs- stūrainais attēls. Kapteinis no klāja kaut ko sauca: tie bija pēdējie atvadu sveicieni, kurus «Forvarda» ekipāžai bija lemts dzirdēt.

Pulksten piecos locis, nodevis brigas vadību Šendonam, atgriezās savā laivā un, pagriezis to dienvidrietumu vir­zienā, ātri nozuda skatienam.

Pievakarē briga apbrauca Menas ragu tā paša nosau­kuma salas dienvidos. Nakti jūrā cēlās stipri viļņi, taču «Forvards» turējās braši un, ziemeļrietumos pabraucis ga­rām Eiras ragam, stūrēja tieši uz Ziemeļu kanālu.

Džonsonam bija taisnība: atklātā jūrā matrožu instinkts ņēma virsroku. Redzot lielisko brigu, viņi aizmirsa savu neparasto stāvokli. Uz kuģa pamazām iestājās normāla jūrnieku dzīve.

Svaigais jūras g§iss skurbināja doktoru Kloboniju; vēja brāzmās viņš droši pastaigājās pa klāju, un, ņemot vērā viņa profesiju, bija jāatzīst, ka ārsta kājas ir pietiekami «jūrnieciskas».

—     Cik jūra ir skaista, — reiz pēc brokastīm, kāpdams uz klāja, viņš teica Džonsonam. — Mazliet par vēlu es to iepazīstu, bet centīšos nokavēto panākt.