— Gluži pareizi, — atbildēja Šendons. — Maklintoks ir drošsirdīgs jūrnieks; esmu redzējis, kā viņš strādā; neaizmirstiet arī to, ka mēs, tāpat kā viņš, aprīlī sasniegsim Dē- visa šaurumu un, ja mūsu briga spēs izlauzties cauri lediem, mēs tiksim tālu.
— Ja vien ar mums nenotiks tas pats, kas 1857. gadā ar «Foksu», — sacīja doktors, — tas pirmajā ceļojuma gadā iestrēga Bafina jūras ledū un ziemu pavadīja starp lediem.
— Cerēsim, ka mums laimēsies vairāk, Šendona kungs, — iebilda Džonsons, — un, ja ar tādu kuģi kā «Forvards» nevarēsim nokļūt, kur vēlamies, tad atliek tikai visam atmest ar roku.
— Starp citu, — turpināja doktors, — kad uz kuģa ieradīsies kapteinis, viņš sapratīs labāk par mums, ko darīt, it īpaši tāpēc, ka mēs neko noteiktu nezinām; no viņa lakoniskās vēstules nav iespējams pat nojaust mūsu ceļojuma galamērķi.
— Pietiek, ja zinām, pa kādu ceļu braukt, — dedzīgi atcirta Šendons, — un domāju, ka tagad veselu mēnesi varēsim iztikt bez šī noslēpumainā kapteiņa instrukcijām. Turklāt manas domas par viņu jums skaidras.
— He, he! — iesmējās doktors. — Arī es cerēju, ka šis vīrs kuģa vadību uzticēs jums un pats nemaz šeit nerādīsies, bet…