•— Bet? — mazliet īgni ievaicājās Šendons.

—    Pēc otrās vēstules esmu sācis domāt citādi.

—    Un kāpēc?

—     Kaut gan vēstulē ir norādījumi, kādā virzienā braukt, «Forvarda» galamērķi tā tomēr neatklāj; bet nepiecie­šams taču skaidri zināt, tieši kurp braucam. Mēs atroda­mies atklātā jūrā, un tāpēc es jautāju — vai varēsim šeit saņemt arī trešo vēstuli? Grenlandes pasts darbojas slikti. Ziniet, Šendon, manuprāt, šis brašais kapteinis mūs sagai­dīs kādā no dāņu kolonijām — Holsteinborgā vai Uper- nivikā; viņš droši vien devies turp, lai papildinātu kuģa kravu ar roņādām, nopirktu kamanas un suņus, vārdu sa­kot, lai iegādātos visu nepieciešamo polārajai ekspedīci­jai, un es nebūt nebrīnītos, ja kādā jaukā rītā ieraudzītu viņu iznākam no kajītes un mierīgi komandējam.

—     Iespējams, — strupi noteica Šendons. — Bet pagai­dām vējš pieņemas, un riskēt tādā laikā ar mūsu bram- burām būtu neprāts.

Pametis doktoru, Šendons pavēlēja nolaist augšējās bu­ras.

—    Viņš spītīgi paliek pie sava, — doktors stūrmanim teica.

—    Jā, — tas piekrita, — un jo nepatīkamāk tāpēc, ka taisnība, šķiet, ir jūsu pusē.

Sestdienas pievakarē «Forvards» apbrauca Galloveja ragu, kura bāka mirgoja ziemeļaustrumos; naktī brigas aizmugurē ziemeļos palika Kintainas rags, bet Fēra rags Īrijas austrumu piekrastē.