Džeimss Volls bija pilnīgi padevīgs Ričardam, labi prata savu amatu un teicami pildīja pavēles, taču viņam trūka iniciatīvas; tomēr kā trešā ranga virsnieks viņš uz kuģa bija savā vietā.
Džonsons, šis vecais okeāna ceļu pazinējs, ilggadīgās cīņās ar jūru nosirmojis, bija īsts aukstasinības un vīrišķības paraugs.
Harpunētājs Simpsons un galdnieks Bells, raduši veikt savus pienākumus un pakļauties disciplīnai, bija cilvēki, uz kuriem drīkst paļauties. Ledus locis Fokers, pieredzējis jūrnieks, Džonsona audzēknis, ekspedīcijai varēja ļoti noderēt.
No pārējiem matrožiem krietnākie šķita Geriss un Bol- tons: jautro un runīgo Boltonu uz brigas uzskatīja par
kaut ko līdzīgu jokdarim; Geriss bija gadus trīsdesmit piecus vecs enerģiska izskata puisis, tikai mazliet pabālu, skumju seju.
Matroži Kliftons, Gripers un Pens, acīm redzot, nebija tik dedzīgi un nosvērti; viņi labprāt savā starpā sačukstējās. Kuģa aizbraukšanas brīdī Gripers gandrīz gribēja lauzt līgumu un atteikties no brauciena; no šāda soļa viņu atturēja tikai kautrība. Ja vien viss ritēja gludi, ja pārmērīgas briesmas nedraudēja un pārāk daudz nebija jāstrādā, tad arī uz šiem trim puišiem droši varēja paļauties; bet ēdināt viņus vajadzēs pamatīgi, jo, jāsaka, viņi bija gatavie rīmas.