Harpunētājs Simpsons, pacēlis to, nodeva medniekam.
— Medījums nelāgs, Klobonija kungs, — viņš piezīmēja.
— Gluži otrādi, draugs! No tā mums iznāks pamatīgas vakariņas.
— Kā? Jūs taisāties to ēst?
— Un arī jūs no tā neatteiksieties, dārgais, — doktors iesmējās.
— Brr, — Simpsons noskurinājās. — Tā taču būs smirdīga, trekna gaļa, kā jau parasti jūras putniem.
— Tas nekas! — atteica doktors. — Šo medījumu es protu pagatavot un, ja ari tad vēl jūs atzīsiet, ka tas ir jūras putns, apsolu nemūžam vairs nešaut.
— Tātad jūs esat arī pavārs, Klobonija kungs? — ievaicājās Džonsons.
— Zinātniekam jāzina no visa pa druskai.
—- Nu, tad sargies, Simpson, — teica stūrmanis, — mūsu doktors ir izveicīgs cilvēks, viņš droši vien mums pierādīs, ka šis vētrasputns nav sliktāks par gardāko irbi.
Patiesi, doktors nemaz nelielījās — viņš putnam veikli noņēma zemādas tauku slāni, kas visbiezāks bija uz kājām, un līdz ar to izgaisa pretīgais sūrums un zivju smaka, kas šai gaļai tiešām piemīt. Tādā veidā sagatavoto medījumu visi, pat Šendons, atzina par ļoti gardu.
Pēdējā orkāna laikā Šendons bija vērojis ekipāžas locekļus; kā pienākas kuģa pavēlniekam, kurš nākotnē vēlas izvairīties no nepatikšanām, viņš novērtēja katru komandas vīru atsevišķi. Tagad viņam kļuva skaidrs, uz kuriem droši var-paļauties.